Pirmdien, 9. novembrī, Svitenes bibliotēkā uz Lielo kopā lasīšanas stundu bija ieradušies Svitenes skolas 4. klases skolēni un skolotāja Mairita. Tika apskatīta bibliotēkā izliktā grāmatu izstāde "Par draugiem un draudzību", veikts īss grāmatu apskats. Tad kopīgi lasīti fragmenti no M. Parras grāmatas "Vafeļu sirds " un izrunātas aprakstītās sadzīves situācijas. Pēc tam bērni tika iepazīstināti ar seno japāņu aukliņu vīšanas tehniku un visas nedēļas garumā interesenti varēja paši iemācīties uzvīt savu aukliņu.
Foto:Ā.Geidāne
Bērsteles bibliotēkā Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļa sākās ar draudzēšanos. Pirmie, kas šogad nāca draudzēties ar bibliotēku, bija mazuļi no vietējā bērnudārza sagatavošanas grupiņas. Rīta stundu sāka ar draugu sarunām, stāstu un ēnu teātri par labiem un izpalīdzīgiem draugiem. Bērni meklēja un atrada atbildes uz jautājumiem: Kas ir Tavs draugs? Vai bibliotēka var būt draugs? Un grāmata var? Vai Tu esi bibliotēkas draugs? Katrs mazais apmeklētājs dāvināja bibliotēkai savu portretu un savu sirdi! Bibliotēka todien kļuva par 10 sirsnīgiem draugiem bagātāka.
Foto: A.Šveda
Ziemeļvalstu nedēļas ietvaros bibliotēkās norisinās arī Krēslas stunda, kad tiek lasīts noteikts literārais darbs un tas viss pārrunāts. Šogad Krēslas stundā bija jālasa islandiešu sāgas, bet Bērsteles bibliotēkā šoreiz viss bijis savādāk. Stāsta Anita:
“Tiekamies nebūt ne krēslas stundā, bet dienas pašā viducī, kad laiks piesēst un parunāt. Manas uzticamās bibliotēkas apmeklētājas - vietējās pensijas vecuma kundzes - tiek aicinātas iepazīties ar Ziemeļvalstu literatūras darbiem par draudzību, tiek iepazīti notikumi no dzīvespriecīgā un ļoti draudzīgā romāna "Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana" un stāstīts, stāstīts, stāstīts... .
Foto: A.Šveda
Patīkami dzirdēt tik daudz stāstu par bērnības un jaunības draugiem, par skolas laiku, par nebēdnībām, kas darītas, par pirmajām mīlestībām, par visu, visu, kas piedzīvots. Bet fotogrāfijas, kā vienmēr, ar īpašu "garšu".
Foto: A.Šveda
Liels prieks un cerība tikties atkal un atkal! “
Vecrundāles bibliotēka ar saviem atbalstītājiem pie bibliotēkas iestādīja baltu ceriņu, kurš noteikti ziedēs pilnos ziedos uz Latvijas valsts 100 - gadi!
Foto: A.Maldute
Pilsrundāles bibliotēka aicināja uz stāstu vakaru “Draugi uz mūžu”, kurā runājām par draudzību no bērnības un skolas laikiem, kā arī par tiem, kurus pieradinām – suņus, kaķus un sāpēm, kuras jāizjūt tos zaudējot.
Kolēģe Ārija G. visus pārsteidza ar savām atmiņu kladēm, drīzāk grāmatiņām, jo abas bija iesietas cietos vākos. Mūsdienu bērniem tas ir nesaprotami, bet vecākiem gan zināma lieta, jo katram bijušas vismaz rūtiņu klades, kurās klasesbiedri kaut ko par atmiņu ierakstīja, iezīmēja, ielīmēja. Pirmo grāmatiņu viņa sāka 10 gadu vecumā. Viņa mācījās Rīgā un skolēniem tajā laikā bija iespēja draudzēties ar visas Padomju savienības skolēniem, izvēloties vēstuļu draugus. Viņai to ir bijis daudz un par katru varēja ko pateikt, jo nelielā albumiņā saglabātas arī fotogrāfijas. Viss beidzās ar PSRS sabrukšanu un zemestrīci, taču atmiņas palikušas.
Foto: A.Ramane
Mēs tikāmies mūsu Lāčplēša dienas vakarā, kad logos iedegās piemiņas svecītes kritušajiem par mūsu zemi un brīvību.
Tāpēc nobeigumā man Jums jāizstāsta kāds sirsnīgs stāsts par karavīru draudzību.
“Reiz notika smaga kauja, kurā uz dzīvību un nāvi cīnījās kāds kareivis. Viņa draugs atradās ierakumos, jo virsnieks bija noliedzis turp doties. Tu nekur neiesi, es pavēlu! Kareivis lūdzās, jo draugam bija apsolījis, lai vai kas – vienam otru ir jāuzmeklē. Viņš tomēr nepaklausīja virsnieku, bet devās tieši kaujas ugunīs. Savu draugu viņš atrada un pašu nopietni ievainoja. Ar pēdējiem spēkiem, vilkdams savu draugu, viņš tomēr tika atpakaļ. Virsnieks uzbruka nikniem vārdiem, ka tagad viņš zaudēs divus labus karavīrus. Vai tas bija tā vērts? Jā, tas bija tā vērts, jo, kad es atradu savu ievainoto draugu, viņa pēdējie vārdi bija: “Es zināju, draugs, ka tu atnāksi man pakaļ!”.
